Izšķirošā sakāve

Bils Plotkins plašākai Latvijas publikai ir pazīstams kopš 2019. gada, kad klājā nāca viņa grāmatas Soulcraft: Crossing into the Mysteries of Nature and Psyche latviskais tulkojums Dvēseles mākslas: Dabas un cilvēka psihes noslēpumi. Viņš ir dzīļu psihologs, kurš jau 40 gadus vada Animas Valley institūtu ASV, nogādājot cilvēkus gan neskartas dabas, gan savu dvēseļu mežonīgākajos dziļumos. 2019. gadā, kad klajā nāca grāmata, uz Latviju jau otro reizi posās vairāki Animas Valley institūta gidi, kurus Bils Plotkins ir personīgi apmācījis un sagatavojis. Šie gidi mūsu zemes ziemeļrietumu piekrastes neskartajā un mežonīgajā dabā satika cilvēkus, kuri bija gatavi doties savu dvēseles dzīļu mežonībā. Viņi devās. Viņiem izdevās!

Šāds ceļojums prasa drosmi un pacietību. Tas draud sagraut visu, ko līdz šim par sevi esam zinājuši un domājuši, vienlaikus solot nonākt tur, kur tik ilgi esam ilgojušies nokļūt, bet neesam zinājuši –  kā. Soulcraft gidi arī šovasar, nu jau ceturto gadu pēc kārtas, pošas uz Latviju, lai līdzētu mums radīt savu unikālo karti ceļojumam neskartajās teritorijās. Tikmēr iznākusi Plotkina jaunākā, nu jau ceturtā grāmata The Journey Of Soul Initiation,kurā smalki aprakstīta cilvēka iespēja veikt pašu baisāko un draudīgāko, bet, iespējams, vienīgo izšķirošo nokāpšanu savās dzīlēs vissekmīgākajā veidā. Draudīgs ceļojums, bīstama grāmata un uzticams pavadonis! Ko mēs vēl gaidām?

GT: Sveiks, Bil. Iesākumā vēlējos saprast, kur Tu šobrīd ģeogrāfiski atrodies (saruna notiek via zoom 12. aprīļa vakarā. Rīgā 19:00, Kolorado, ASV 10:00). Kā noprotu, esi savās mājās Kolorado štatā?

BP: Jā. Esmu mājās tūkstoš pēdu augstumā virs Animas upes un ielejas.

GT: Mans kompass tagad aktīvi strādā, lai noorientētos, jo man līdz šim bija šķitis, ka Animas Valley institūta, kuru esi radījis un joprojām vadi, nosaukums ir saistīts ar Junga dzīļu psiholoģijas jēdzieniem Anima/Animus! Bet izrādās – tā ir ģeogrāfiska vieta.

BP: Tā ir. Tas ir spāņu vārds, kas tulkojumā nozīmē «dvēsele». Šajā gadījumā daudzskaitlī «dvēseles». Pilnais upes nosaukums ir «Dvēseļu upe, kura izzūd šķīstītavā». Tā to nosauca spāņu misionāri 17. gadsimta sākumā. Joprojām nav skaidrības par šī nosaukuma patieso izcelsmi. Viena versija vēsta, ka nosaukums radies par godu spāņu ieceļotājiem, kuri gājuši bojā, izzinot jauno zemi – Ameriku. Tas par godu viņu dvēselēm.

GT: Ļoti atbilstoša vieta Dvēseles mākslu institūtam! Saki, vai Animas Valley institūts ir reāla ēka, kur Tu kopā ar saviem gidiem un biedriem pēti un radi Dvēseles mākslu metodes topošajiem iniciātiem vai tomēr tas ir tikai jēdziens Soulcraft idejiskajai bāzei?

BP: Mums ir birojs Durango pilsētā. Bet, tiesa, mums nav vienas konkrētas vietas, kur praktizējam Soulcraft, jo tas notiek savvaļā. Atkarībā no programmas un laika apstākļiem, tas var notikt ļoti daudzās un dažādās vietās. Taču mums ir doma iegādāties vienu vai divus īpašumus, lai varētu praktizēt Soulcraft arī nemainīgās lokācijās. Un kur atrodies Tu?

GT: Šobrīd esmu Rīgā, Latvijas galvaspilsētā. Mums beidzot solās būt pavasaris (saruna notiek 12. aprīļa pievakarē, +4 grādi). Šajos platuma grādos laiks no pusfebruāra līdz pusaprīlim ir īsts pārbaudījums. Ne īsti ziema, ne pavasaris. Nekas īpaši nenotiek, tev ir jāizdzīvo. Daudziem šobrīd tas ir īpaši grūti pandēmijas dēļ. No otras puses – mēs Rīgā dzīvojam ļoti labā vietā: desmit, piecpadsmit minūšu brauciens, un tu esi dabā! To uzskatu par priekšrocību.

BP: Rīga ir liela? Tā ir urbāna pilsēta?

GT: Esam gandrīz miljons. Varbūt Lietuvas galvaspilsēta ir lielāka, bet tas nekas. Mēs noteikti esam lielāki par Igaunijas galvaspilsētu (abi smejas). Bil, man jāatzīst, ka jūtos kā bērns konfekšu veikalā, kad drīkst ņemt visu, ko kārojas. Tas par iespēju sarunāties ar Tevi personīgi, zinot, cik diskrēti izturies pret savu publiskumu. Pats personīgi plānoju doties Soulcraft padziļinātajās programmās nu jau trešo gadu pēc kārtas, jo mums ir paveicies, ka tieši Tevis personīgi apmācīti gidi brauc uz Latvijas rietumkrasta neskarto dabu, Lūžņas ciemu, un vada šīs programmas. Teikšu godīgi, esmu entuziasts –  esmu daudz ko atklājis. Līdzīgi ir arī citiem. Soulcraft šeit uzrunā aizvien vairāk ļaužu. Bet saki, kādu atgriezenisko saiti Tu no saviem gidiem esi saņēmis pēc Latvijā notikušajām programmām?

BP: Neko daudz, jo man pašam ir liels darba apjoms, tomēr Seidža Magdalēna (Sage Magdalene, vadošā Latvijā notiekošo programmu gide) man ir teikusi, cik ļoti viņa ir iemīlējusi Latviju,  konkrēto vietu un cilvēkus. Tas viņu iedvesmo, un to es redzu. Tas ir ļoti svarīgi. Kā noprotu, tā ir ļoti attāla un civilizācijas nesapostīta vieta, ja?

GT: Jā, es to uztveru kā paradoksu. Pats esmu dzimis vēl padomju laikā un labi atceros, ka Latvijas rietumu piekraste bija Padomju Savienības arējā rietumu robeža, kas tika īpaši apsargāta. Nevienu tur nelaida kādus 50 gadus. Dabai tas izrādījies liels ieguvums! Tur var kilometriem brist pa mežiem un liedagu, nesatiekot nevienu cilvēku! Tev noteikti patiktu! Starp citu, vai neplāno braukt pie mums uz Latviju?

BP: Jā, labs jautājums. Pašreizējās situācijas dēļ neko droši pateikt nevaru. Tomēr tālākos plānos, domājot par 2022. gadu, Eiropas, tostarp arī Latvijas, apmeklējums ir iespējams. Tāpēc tagad esmu gatavs uz visu, varam sākt mūsu sarunu!

GT: Tikai pirms nedēļas saņēmu Tavu jaunāko grāmatu (The Journey Of Soul Initiation, 2021). Teikšu godīgi – nedēļa ir stipri par maz šī darba pamatīgai lasīšanai. Tomēr ķēros klāt un pirms mūsu sarunas centos to izzināt pēc iespējas vērīgāk. Tā nav parasta grāmata. Tā ir aktīva! Tā mani sakustināja ne tikai iekšēji, bet arī ārēji un fiziski. Tā ir nemierīga grāmata. Es pat teiktu – savā ziņā bīstama! Man nepaskrēja garām ļoti tuvu elsojošais un klātesošais lielais brīdinājums – tu vari iekulties šausminošās nepatikšanās ar šo grāmatu! Tas ir speciāli, lai modinātu drosmi un ierosinātību? Vai tomēr, lai atturētu no šī ceļojuma tam negatavos?

BP: Mazliet no visa. Bet primāri tas pēdējais. Aprakstītais ceļojums pieprasa nopietnu un dziļu sagatavotību. Otrkārt, es trauksmes zvanu regulāri skandinu tādēļ, lai cilvēki patiesi saprastu savu dzīves attīstības līmeni (par attīstības fāžu modeli lasiet Plotkina grāmatā Nature and Human Soul, 2008), kas ir nepieciešams, lai dotos šajā ceļā, respektīvi, to es dēvēju par Kokona fāzi. Plaši pazīstam jēdzienu «dzīves jēga», mūsdienu civilizācijā tas teju ikvienam kļūst par vadošo jautājumu – kāda ir mana dzīves jēga, kāds ir mans mērķis? Tie ir jautājumi, kuri sākas fāzē, ko dēvēju par Agrās Pusaudzības fāzi jeb Oāzi, kā arī Kokona fāzē, kas ir vēlāka un jau lielāka brieduma pakāpe. Tās ir ļoti atšķirīgas dzīves stadijas. Kāds varētu domāt: ja jau reiz man Agrās Pusaudzības laikā rodas tik eksistenciāli jautājumi par dzīves jēgu, tad esmu gatavs doties Dvēseles Iniciācijas ceļojumā. Tomēr lielākai daļai tas neizdotos un iznākums būtu liktenīgs.

GT: Un tagad iedomāsimies 35-40 gadus vecu modernu rietumu vīrieti, kuram dzīve sakārtota. Ir bizness, ģimene, plāns, struktūra. Karte un teritorija šķiet droša. Bet tad uznāk pandēmija, kaut kādas līdzšinējās struktūras sašķobās. Tam klāt vēl parādās iekšēja balss, kas sāk saukt kaut kādos līdz šim neapzinātos plašumos. Un tad Bils Plotkins saka – nē, tu tam neesi gatavs. Tev vēl nopietni jāgatavojas! Tev – spalva gaisā! Ko? Tu mani nosauci par pusaudzi? Es neesmu pieaugušais? Paskaties, kāda man sakārtota dzīve! Beidz mani pazemot! Nelasīšu to tavu grāmatu! 

Ko tu teiktu šim cilvēkam?

BP: Es teiktu – šis ir domāts tev! Šobrīd tevi tā balss sauc virzienā, kuru mūsdienu civilizācija ir zaudējusi jau ļoti, ļoti sen un ir aizmirsusi, kā tur nokļūt. Lai šķērsotu šo «portālu», ir ļoti rūpīgi jāsagatavojas. Lielākā daļa, kas šo saucienu sāk dzirdēt, būtībā ir vēl Oāzes stadijā, neraugoties uz to, ka ir 35-40 gadus veci. To varētu uzskatīt par gatavošanās sākumu Dvēseles Iniciācijas ceļojumam. OK, mēs arī mūsu «ieņemšanu» un piedzimšanu varam tā uztvert, bet tas nebūt nav vajadzīgais instrumentārijs šī būtiskā sliekšņa pārvarēšanai, tomēr to noteikti var uztvert kā svarīgu gatavošanās sadaļu. 

Pati gatavošanās stadija arī iedalāma divos soļos – ir jāpamet Oāze un jāuzsāk sava Kokona vīšana, kurā tu nobriesti nokāpšanai savas dvēseles dzīlēs jeb sāc šo ceļojumu, ko es dēvēju par Dvēseles Iniciāciju. Redzi, es ļoti sensitīvi uztveru to, ko savā jautājumā nodēvēji par «pazemojumu», jo, raugi, varētu šķist, ka es savās grāmatās lielu daļu mūsdienu cilvēces uzskatu par «nepieaugušiem» vai «nenobriedušiem» ļaudīm, kuri ne uz ko labu nevar cerēt.

Mēs jēdzienu «briedums» filtrējam caur rietumu uztveres prizmu. Skatoties caur to, liela daļa to, kuri paši izlēmuši doties Dvēseles Iniciācijas ceļā, ir zināmā brieduma pakāpē. Kad saku, ka relatīvi maz ir tādu, kas sasniedz patiesa pieaugušā fāzi, nerunājot jau par Vecajo, var izklausīties, ka apsūdzu viņus «nepieaugšanā». Tā nav tiesa. Es runāju par pilnīgi citādu brieduma attīstības līkni. Tā neiekļaujas rietumnieciskajos priekšstatos un kartējumos. Rietumu radars to neuztver. Tas ir iemesls, kāpēc lielai daļai rietumu lasītāju mans cilvēciskā brieduma modeļa standarts nav nolasāms. Tie, kas sevi uzskatītu par patiesi nobriedušiem Dvēseles Iniciācijas ceļojumam, patiesībā vēl ir Agrīnā Pusaudzībā.

GT: Te būtu īstā vieta iedziļināties kādā Tevis radītā ļoti būtiskā jēdzienā, kas caurvij gan Tavas grāmatas, gan mūsu civilizāciju, proti, patoloģiskā pusaudzība. Lūdzu izskaidro to!

BP: Es saredzu divus nošķīrumus Agrīnajā Pusaudzības fāzē. Vienā pusē ir ekocentriski cilvēki – tie ir ļaudis, kuri savu piederību lielākai Zemes komūnai izjūt somatiski un veselīgā formā, proti, neiegrožo savu iedzimto mežonību un vienotību ar visu dzīvo. Otrā pusē ir liela daļa mūsdienu civilizācijas cilvēku, kuri atrodas egocentriskā pasaules uztveres varā. Egocentriskās sistēmas ļaudis ir tie, kas neizjūt tiešu somatisku, dziļi personīgu vienotību ar visu dzīvo, iespējams, pat no tā baidās. Un tad rodas patoloģija. Jo ilgāk cilvēks netiek ārā no egocentriskās sistēmas, jo slimāka tā kļūst – viss ir par mani, man jākonkurē ar citiem, dominē kurš-kuru pasaules uzskats, lai tiktu izdevīgākā dzīves pozīcijā, tu jūties tiesīgs sabradāt citus, tur – ārā vienmēr ir draudīgi grupējumi, kas grib man kaut ko atņemt, bet es piederu pie izredzētiem ļaudīm, tikai es drīkstu sevi saukt par dieva cilvēku. Lūk, tā ir tipiska egocentriskas patoloģiskās pusaudzības indikācija. Un, diemžēl, šajā fāzē un metastāzē atrodas ļoti daudz politiķu, kas lemj citu dzīves.

GT: No tā varētu šķist, ka viss, kas sākas ar «ego», ir slikts un jāapkaro. Bet ne Tavā uztverē. Paskaidro savu izpratni par to, kas ir «ego».

BP: Tas ir ļoti dažādi interpretēts jēdziens. Citkārt pat sarunās ar mācītiem un augstas raudzes psihoanalītiķiem koherenta saruna nesanāk tieši šī jēdziena daudzējādās uztveres dēļ. Es primāri to lietoju, lai raksturotu to sevis daļu, kas sevi apzinās. Daļa sevis, kas sevi zina. Būtībā tas ir vārds, ko savai sugai esam piedēvējuši – homo sapiens ir ego. Tas būtība arī ir viss, kā es to izprotu. Un tādā izteiksmē tu nevari būt patiesi cilvēcīga būtne, ja tev nav ego. Sevis apzināšanās ir unikāla cilvēkam. No šī skatupunkta raugoties, problēma nav pats «ego», jo mēs bez tā neeksistējam, no tā nav iespējams atbrīvoties. Tas ir. Tas pastāv. Problēma ir nenobriedis ego mūsos. Lūk, un tas ir mana un Animas institūta lielākais uzdevums – palīdzēt cilvēkiem izaudzināt savu ego, padarīt to gatavu lielajam un neatgriezeniskajam pavērsienam, kad tas tiktu «pārstādīts» dvēselē jeb dziļākā un plašākā esības formā.

Citās spirituālās kustībās «ego» ir apzīmējums tām cilvēka kvalitātēm, kas saistās ar savtību, skopumu, nedalīšanos, neirotismu, narcisismu, utt. Tas ļoti būtiski maina perspektīvu tam, ko cilvēks meklē garīgajās praksēs. Tur, kur ego ir «savtīgs», «narcisistisks» vai «skops», prakses nodarbojas ar «ego likvidēšanu». Mans un Animas darbs dara gluži pretējo – mēs nevaram no ego atbrīvoties, bet tas, ko mēs varam mācīties un piedzīvot, ir paplašināta apziņas telpa, kur pats ego var mainīties un augt, un nonākt dziļākā saiknē ar mūsu neapzinātajiem dziļumiem.

GT: Tas man liek aizdomāties par to, ko tad cilvēki patiesībā meklē garīgajās praksēs, proti, vai nu tās ir tikai «virsotņu» pieredzes, kur cilvēkiem šķiet, ka ir piedzīvojuši dievišķo, vai arī otrādi – sabūt kādā fantāziju dzīļu telpā, no kuras pēc tam grūti tikt atpakaļ virszemē un realitātē. Tevis radītais trīs līmeņu modelis (Dvēseles Mākslas, Zvaigzne ABC, 2019) labi raksturo šo kustību – ir augšupvedošais, ir zemes līmenis un ir lejupvedošais jeb dzīļu līmenis. Cik svarīgi ir neiestrēgt kādā no šiem?

BP: Svarīgi ir saprast, ka tās nav kādas konkrētas vietas. Vismaz ne ģeogrāfiski. Tie ir trīs dažādi apziņas modi jeb stāvokļi. Tās ir trīs dažādas identitātes, kas mums katram piemīt. Augšupvedošā apziņas daļa ļauj iedzīvināt visu, kas ir un pastāv. Tas ir dao, dievs, dievišķais, gaisma, satori, eņģeļi… Augšupvedošās garīgās prakses ir par savienošanos ar šo dievišķo telpu, un šajā brīdī ego tiek uz brīdi iznīcināts vai «izslēgts», jeb – es teiktu paplašināts tā, lai tas iegūst šo apgaismības elpu. Savukārt lejupvērstais virziens ved pie mūsu neapjaustajām dzīlēm, par kurām mūsu apziņai nav ne jausmas, bet tās satur sevī lielas vērtības. Tādējādi «apakšpasaule» jeb «pazeme» ir gandrīz sinonīms jēdzienam «zemapziņa». Cilvēki, dodoties Dvēseles Iniciācijas ceļojumā, nonāk šajā telpā, sastop to, ko mēs katrs sevī varam nosaukt par Dvēseli, to spēku un telpu, kas satur mūsu dziļāko vērtību. Savās programmās mēs cilvēkam palīdzam nokļūt pie šīs savas visdziļākās un īstākās unikālās identitātes. Tam nav nekāda sakara ar «personību». To es saucu par savas dvēseles ekoloģiskās nišas – savas patiesās unikālās būtības atrašanu. Un tad ir trešā identitāte – ego jeb virszemes identitāte. Tāds ir šis modelis.

GT: Šobrīd, kad pandēmija plucina mūsu apziņu nu jau ilgāk par gadu, cilvēki aizvien vairāk vēršas pēc palīdzības – tieši garīgo prakšu virzienā. Tas rada tādu gadatirgus vai «zviedru galda» efektu. Vadošais motīvs – izglāb mani no manis paša nelaimes, trauksmes, panikas, utt. Rodas sajūta, ka cilvēks grib tikai to augšējo, to satori un dievišķo pieredzi, lai pašam nav jānostājas aci pret aci ar savu tumsu un tur slēptajiem patiesajiem jautājumiem. Kā tu šo situāciju redzi no Soulcraft pozīcijām?

BP: Man šo nākas allaž atgādināt un uzsvērt, ka mēs Animas institūtā kādam ko ieteikt vai palīdzēt varam tikai tad, ja zinām, kurā dzīves stadijā un fāzē viņš atrodas. Redzi, mēs atkal nonākam pie tā paša – pie rietumu vēlmes visu vienkāršot un pielīdzināt savai izpratnei par savām vajadzībām. Ja manā atskaites sistēmā psiholoģiskā brieduma fāze Agrīnā Pusaudzība nozīmē ko vienu, tad ierindas cilvēkam, kurš neizbēgami ir dabūjis trūkties no pandēmijas, tas, iespējams, asociējas ar nupat pubertāti pārvarējušu tīni aptuveni 12-13 gadu vecumā. Un tad mēs runājam par divām pilnīgi dažādām lietām.

Ja man jautā, kā es redzu Soulcraft iespējas palīdzēt cilvēkiem pandēmijas laikā, tad es saku – tieši tāpat kā tad, kad pandēmijas nav. Mans uzdevums ir palīdzēt cilvēkam saprast, kurā attīstības fāzē ir palikušas nepabeigtas lietas. Mans uzdevums ir mudināt attīstīt to, ko es Soulcraft kontekstā dēvēju par veseluma atgūšanas praksēm – kultivēt četras vadošās mūsu intrapsihiskās fasetes, kuras mums palīdz pašiem sevi piedzīvot visradošākajā iespējamajā kapacitātē. To esmu aprakstījis detalizēti grāmatā Mežonīgais Prāts (Zvaigzne ABC, 2020). Lai arī šī pieeja nav populāra mūsdienu cilvēcei, jo runa ir par vissenāko atmiņu un saturu, kas mūsos eksistē, tomēr daudziem ir pazīstams jēdziens «arhetips». Līdz ar to daudzas lietas, par kurām runāju, nav svešas arī tiem cilvēkiem, kuri nupat pirmoreiz savā mūžā ir atdūrušies pret pandēmijas izraisīto haosu un mentāli garīgajiem izaicinājumiem, ko tie nes sev līdz. Mežonīgajā Prātā apskatītās prakses piedāvā pavisam citu pavērsienu sevis dziedināšanā, nekā ierasts ikdienas rietumu pašpalīdzības diskursā. Parasti mēs šādos brīžos gribam, lai mūs ātri uzliek atpakaļ uz strīpas, lai varam turpināt konkurēt, strādāt darbus, kas mūs nobeidz un atkal varam nākt pie speciālista, lai tas mūsu sašķelto esību salipinātu uz brīdi kopā ar kādu jaunu brīnumtableti. Tā tiek uztverta arī personīgā attīstība – man jāattīsta konkrētas prasmes, lai izkonkurētu citus, dabūtu skaistāko meiteni, dārgāko mašīnu, labāko pozīciju darbā – visas šīs ir patoloģiskās pusaudzības kvalitātes. Tas, par ko aizmirstam, ir mūsu iekšējais veselums un līdzsvars. Lai dotos Dvēseles Iniciācijas ceļojumā, veselums un līdzsvars ir nepieciešamākie brieduma atribūti, nevis profesionālās un sociālās prasmes. Lai piedzīvotu patiesu pieaugšanu, kas ir obligāta prasība Dvēseles Iniciācijā, nepieciešams patiesi izkopts un izvērsts veselums – visas četras fasetes, nevis kāda konkrēta, kurā jūtamies visspēcīgākie. Soulcraft programmās mēs palīdzam cilvēkiem atpazīt tieši savas vājāk attīstītās fasetes un kopīgi rodam iespēju tās cilvēkam stiprināt pašam, pirms viņš lec savas dzīves nākamajās fāzēs un izaicinājumos.

GT: Un tas ne vienmēr ir patīkams process. Uz savas ādas piedzīvoju, ka Soulcraft nav kempings ar ugunskuru un jūsmošanu par skaistu ainavu. Kad pirmoreiz saņēmu gidu uzdevumus un devos tumsā, mežā, vienatnē un izmisumā, sapratu, par ko ir runa… Un atpakaļceļa vairs nav. Nav tabletes.

BP: Nav gan. Te man pašam nāk prātā tā lielā plaisa starp mūsdienu psihoterapiju un to, ko mēs darām ar Soulcraft. Tā ir būtiskā atšķirība starp spēju dziedināt sevi pašam un dziedināšanos kāda cita, teiksim, terapeita pavadībā. Pie terapeita dodies, lai par samaksu lietotu viņa instrumentus un metodes sevis dziedināšanā vai problēmas atrisināšanā. Tas, ko mēs darām Soulcraft gatavošanās fāzē pirms došanās Dvēseles Iniciācijās ceļā, ir prasmju apgūšana, lai cilvēks ir spējīgs sevi dziedināt pats, jo tur, kur viņš dosies, terapeitu līdzi paņemt nevar. Sevi dziedināt paša spēkiem ir iespējams, maksimāli attīstot savu intrapsihikso veselumu – visas fasetes.

GT: Un tā jau kļūst par ļoti subjektīvu un unikālu pieredzi, kuru grūti izteikt vārdos. Visbiežāk – neiespējami. Kad esi nonācis šajā stadijā, kad esi gatavs sev palīdzēt pats un doties dziļāk, tik un tā nepieciešams kāds pavadonis, kurš labi izprot, kur atrodies, ko piedzīvo. Tu to labi raksturo savā jaunākajā grāmatā – ir vajadzīgs kāds, kurš tevi neuztver kā «klientu». Un te Bils Plotkins kļūst par modernās rietumu psihoterapijas ļaunāko ienaidnieku! Es jokoju, protams.

BP: (smejas)… es tā nopratu, jā. Es gribētu nedaudz šo izvērst, lai būtiskas lietas netiktu izlaistas. Nenoliedzu psihoterapijas nozīmi, ja cilvēkam ir akūts krīzes mirklis. Tas apgrūtina darbu, kuru darām ar sevis veseluma kultivēšanu pirms došanās Dvēseles Iniciācijas ceļā. Mēs esam pateicīgi cilvēkiem, kuri pirms nonākšanas pie mums ir veikuši lielu darbu ar sevi arī psihoterapijā un ir gatavāki sevis «veselumošanai», kā mēs to saucam Soulcraft pasaulē. Un tas, ko pieminēji par gidu, kurš tevi neuztver par klientu, ir jāprecizē, jo mūsu dvēseles mākslu gidi kā klientu neuztvers tavu ego jeb to daļu, kura saka «salabo mani, lai es varu sasniegt savus sociālos un kulturālos mērķus».

Soulcraft klients ir tava dvēsele un sastapšanās ar to – tavs visdziļākais un slēptākais saturs. Un, protams, fiziskajā pasaulē tu tomēr kļūsti arī par mūsu gidu klientu, bet mazliet citādākā izpratnē nekā ierasts. Dvēseles mākslu gida primārais uzdevums ir palīdzēt tev atrast to savu dzīļu slēptāko dāvanu, kuru pēc tam iemiesot un nodot caur sevi tālāk kā dāvanu pasaulei. Un šajā procesā tavs ego izaug līdz tādam briedumam, kad tas ir spējīgs kļūt par aģentu tavām dzīlēm jeb dvēselei komunikācijai ar šo pasauli – virszemes realitāti, bet nu jau izmainītā un paplašinātākā formā. Tas ir ļoti grūts uzdevums šī ceļojuma laikā – prasmīgi iekļaut mūsu esošos ego tā, lai tie nesāktu sabotāžu pret šo bīstamo un trauslo ceļojumu mūsu dzīlēs. Dvēseles Iniciācijas ceļā ego vairs nav pretenziju, ja tas tiek vadīts, nevis raušas vadītāja sēdeklī pats. Un to Soulcraft gidi prot. Tā ir māksla. Dvēseles māksla.

GT: Es aizvien vairāk sāku domāt, vai esmu vispār kam tādam gatavs… Kurā fāzē esmu? Vēlīnā Pusaudzībā? Sagatavošanās fāzē pirms lejupvērstā ceļojuma pie savām dzīlēm? Šie jautājumi sāk radīt tādu kā smeldzi, kas pārtop ilgās kavēties pie šī jautājuma un sauciena, kuram nav tūlītējas atbildes. Vēl pirms gada ar Tavu uzticamo gidu Braeinu Stafordu spriedām, ka šis ir brīdis, kurā sastopam sevi nesaprotamu sajūtu skrūvspīlēs, pirmatnēji gribam tās izbeigt, jo tās nereti ir smagas sajūtas… Gribam atspiest atpakaļ dziļumos, aizskalot ar alkoholu vai citām neveselīgām mirkļa kompresēm, gribam, lai tās pāriet. Kāpēc mēs gribam neatsaukties šīm lielajām ilgām?

BP: Ilgas… labi, mums tad jāsaprot, vai runājam par vienu un to pašu, jo Tu tomēr neprecizēji precīzus elementus, kas raksturotu šīs ilgas. Mēs jau varam ilgoties pēc daudz kā – jaunas mašīnas, utt. Mēģini paskaidrot, par kādām ilgām ir runa.

GT: Tas nesaistās ar fiziskām lietām… Tās ir ilgas pēc piederības kam lielākam… kā Tavā grāmatā teikts – longing for belonging. Mēs pirms tam apspriedām cilvēka dzīves jēgas, sava mērķa meklējumus… sajūtu, ka esi apmaldījies, tukšumu, sajūtu, ka līdzšinējais vairs nedarbojas. Kā Džeimss Hollis saka savā darbā Viduspāreja – ar tavu maģisko domāšanu un heroisko uzvedību vairs nevar panākt to, pēc kā ilgojies, tu pat nevari nosaukt to vārdā…

BP: Patiesībā var gan. Varbūt precizē to piederības sajūtu. Kam lielākam Tu ilgojies piederēt? Tas varētu līdzēt…

GT: …izlīdzināties un būt mierā ar to tukšuma jaudu, ar to, ka patiesībā ir kāda telpa, kurā tu esi viens pats jau ļoti ilgu laiku. Daļēji tā ir kā zaudējuma sajūta, ka daļa manis ir prom, bet liela daļa manis vēl nav ieradusies un līdz tam ir jāšķērso tāda kā liminālā jeb sliekšņa telpa, vētra.

BP: Bet ilgojies piederēt pie kā?

GT: Pie savas dzīves daļas, iespējams, par kuru neko šobrīd nezinu, bet jūtu. Un man pietrūkst instrumentu, ar kuriem tur nonākt.

BP: Dzīves mērķu fokuss ir atšķirīgs dažādās dzīves fāzēs. Mūsu eksistenciālo jautājumu klātesamība ir viena lieta, bet to saturs – cita. Mēs varam pilnīgi atšķirīgi domāt par savas dzīves jēgu un mērķiem, teiksim, Agrīnajā un Vēlīnajā Pusaudzības fāzē. Pavisam cits virziens parādās nonākot Pieaugšanas fāzē. Piederības sajūta tajā izpratnē, kādā es to aprakstu, ir mirklis, kad cilvēks ir gatavs Kokona fāzei – pārvarēt slieksni pirms ieiešanas patiesa Pieaugušā kārtā, kas būtībā ir iziešana no Vēlīnās Pusaudzības. Respektīvi, kad pāriet ilgas pēc sociālas, profesionālas vai reliģiskas piederības, tad esam gatavi doties tālāk. Agrīnajā Pusaudzības fāzē, ja viss iet pēc plāna, mēs attīstām savu sociālo klātbūtni, esam autentiski, bet ilgojamies, lai pasaule mūs pieņem. Ja esam autentiski un mūs tādus pieņem kāda sociālā grupa, attīstāmies veselīgi. Tas mūsdienās mēdz būt grūti, jo būšana gan autentiskam, gan pieņemtam var kļūt par pretrunīgu piepūli. Tur jau parādās konformisma slazdi un masku vilkšana, kas autentiskumu izslēdz. Ir relatīvi viegli tapt sociāli pieņemtam, bet grūtāk ir sev vēlāk atzīt, ka tas notiek, melojot pašam sev, tādējādi atzīstot, ka tu nemaz nezini, kas patiesībā esi. Bet ir kādas ilgas pēc piederības, kas mīt vēl dziļāk mūsos. Tas ir dziļums, kurā Agrīnajā Pusaudzībā vēl nav laiks nokāpt. Tas gan nenozīmē, ka šīm ilgām ir jāpagriež mugura. Tās saistās ne jau vairs ar sociālo piederību, bet ar piederību lielākam pasaules kontekstam, plašākam dzīvības tīklojumam, no kura esam tikai maza daļa. Tie ir lielumi, kuri vairs īsti nav izsakāmi vārdos. Mistērija ir labs vārds. Kosmoloģiskā izpratne arī var līdzēt. Bet vai tas piepilda šīs ilgas? Mēs šajā trauslajā brīdī varam izdarīt kļūdainus pieņēmumus, piemēram, sajaucot savas sociālās piederības ilgas ar šīm dziļajām ilgām, jo mūsu Agrīnās Pusaudzības psihiskā gatavība nepieļauj dziļās ilgas kvalitatīvi procesēt. Savukārt Vēlīnajā Pusaudzībā, kad esam jau gatavi Kokona fāzei, atsaukšanās šīm dziļajām ilgām ir noteicošais pavērsiens, lai dotos tālāk. To es saucu par Apstiprinājuma fāzi, kura ir nepieciešama, lai izkūņotos no Pusaudzības, nonāktu Kokonafāzē, pēc kuras nākamā ir Pieaugšana. Apstiprinājuma fāzes uzdevums ir atpazīt, vai cilvēks ir apzināti izveidojis savu sociālo identitāti un to apzinās – darbs, attiecības, grupu piederība – un, vai cilvēks ir apzinājies savas autentiskās vērtības, kas skar pasaules uzskatus, seksualitāti, sevis uztveri. Ja tas ir paveikts, tas nozīmē, ka tālāk dzīves attīstības fāzēs tas vairs nebūs jādara, pie tā vairs nebūs jāatgriežas.

Un te es vēlos uzsvērt, ka būtībā šajā dzīves punktā cilvēks jūtas labi – sociāli realizējies kā autentiski pieņemta būtne. Super! Tas nav cilvēks akūtā krīzes stadijā, cīnoties ar atkarībām vai kompulsīvu uzvedību, vai risinot kādu citu samilzušu intrapsihisku vai tikpat labi arī virszemes realitātes problēmu. Tas ir cilvēks, kurš ir atbrīvojies no visa, kas traucētu patiesai Pieaugšanai. Veiksmīgs un realizējies cilvēks, kurš ir gatavs krīzei, kuru pieprasa nākamā izaugsmes stadija. Tikai veselīgi realizējies cilvēks spēs atbrīvoties no tā visa, lai dotos Kokona fāzē un pārtaptu tālāk – izaugtu. Ceru, ka tas viesa skaidrību.

GT: Viesa gan. Paldies. Vienīgi rodas jautājums – kā tad lai cilvēks, kurš ir sociāli realizējies un kā autentiska būtne iemantojis piederību, tagad no tā visa vienkārši un brīvprātīgi atsakās kāda nedroša, iespējams, bīstama dvēseles ceļojuma vārdā?

BP: Tas gandrīz nekad nav brīvprātīgi. Tāpēc vēlos ļoti lēnām un akurāti to paskaidrot. Neviens neizvēlas šo Apstiprinājumu vai kādu citu fāzi kā brīvprātīgu ceremoniju. Neviens nevar izvēlēties pāriet savas dzīves stadijas. To var, protams, gribēt, bet izvēlēties nevar. Man patīk teikt, ka to izvēlas Mistērija. Respektīvi, kāds cits spēks izlemj, ka tu esi gana daudz darījis savā konkrētajā, piemēram, šībrīža Agrīnajā Pusaudzības attīstības fāzē, un tagad mēs tevi iestumsim nākamajā. Lielākoties, kad tas ar mums notiek, mēs to izjūtam kā lielu satricinājumu, neērtību, krīzi. Mēs negribam, lai mūs izsviež no dzīves fāzes, kurā esam tik daudz sasnieguši un jūtamies labi. Tas ir tāpēc, ka katra nākamā fāze ir kā nezināma teritorija un pieprasa jaunu apziņas līmeni, par kuru neko nezinām.

GT: Bet, kas notiek, piemēram, situācijā, kad cilvēks, iekrājis naudu, izlasījis grāmatu par šo drosmi pieprasošo un nedrošo ceļojumu savas dvēseles dzīlēs, nonācis pie Tevis vai Taviem gidiem, saka – domāju, ka esmu gatavs tai un tai stadijai, tam un tam līmenim, ved mani! Kā Tu rīkotos tādā mirklī?

BP: Tas ved atpakaļ pie veida, kā rietumos esam pieraduši meklēt «ātro rezultātu» jeb «salabo mani ātri» garīgumu. Un tā būtu atbilstoša domāšana Agrīnajai Pusaudzībai. Bet, nonākot Kokona stadijā, nekas netiks salabots! Tieši otrādi – tur viss tiks noārdīts, ko par sevi biji izdomājis un uzbūvējis. Mēs tā puspajokam Animas institūtā sakām, ka Dvēseles Iniciācijas ceļojums nav terapeitisks, tas drīzāk ir anti-terapeitisks. Jeb dzīļu dzejnieka Rilkes vārdiem sakot – tu tiksi izšķiroši sakauts. Un tā tiešām bieži gadās. Cilvēks izlasa kādu no manām grāmatām, tas rada dziļu rezonansi, viņš atbrauc un grib piedzīvot, to, kas grāmatās ir aprakstīts, bet es vai mūsu gidi skaidri redzam, ka cilvēks nav gatavs tam, ko viņš ir iedomājies piedzīvot. Mums vienmēr ir iespēja pakāpties soli atpakaļ, saprast, kur cilvēks savā attīstībā atrodas un tad lēnām sagatavot viņu nākamajai pārejai. Kur pretēji – kāds no rietumu dzīves koučiem, redzot tavas stiprās puses, vai vismaz tās, kuras tu pats pasniedz kā stiprās, teiks – lūk, ļoti labi, spiežam uz tām, un tu sasniegsi rezultātu. Bet tā ir tikai viena no fasetēm, kas būtu jākultivē, lai sasniegtu veselumu, kas ir nepieciešams, lai nolaistos savās dzīlēs, piedzīvotu savas Dvēseles Iniciāciju. Tāpēc es turpinu uzsvērt, ka Soulcraft gadījumā vienmēr jāapzinās, kurā savas dzīves attīstības stadijā tu patiešām atrodies un kuras sava veseluma fasetes ir jāturpina kultivēt.

GT: Sanāk, ka Dvēseles mākslas drīzāk ir darbības vārds – kā amatniecības paņēmiens… Tavs ego tiks iemākslots dvēselē, vai tā?

BP: Tieši tā. Šajā gadījumā ceļojuma galvenais varonis ir nevis dvēsele, bet ego. Un šim ir jābūt ļoti drosmīgam un nobriedušam ego, lai ceļojumu izturētu. Ego tiek pārstrādāts dvēselē. Paradokss ir tajā, ka mūsu dzīves pirmajās fāzēs ego ir priekšnieks, pārmaiņu un darbību aģents, kas palīdz mums daudz ko sasniegt. Un tam ir sakars ar to, kā mēs domājam par savu dzīvi ar kalkulatīvā prāta palīdzību. Prāts stratēģiski kalkulē iespējamos scenārijus. Nereti pat nonākot Kokonafāzē, mēs dzirdam, kā prāts cenšas izfunktierēt, ko tā dvēsele tur apakšā īsti grib. Tas ir ego, kurš grib izkalkulēt dvēseli. Bet tas nav iespējams. Ir otrādi. Dvēsele var izstrādāt ego par kaut ko jaunu. To parasti ir grūti saprast rietumu baltajam vīrietim, kurš ir pieradis visu kontrolēt. Atlaist šo kontroli nav vienkārši. Lai patiesi dotos Dvēseles Iniciācijas ceļojumā, ir jāļauj kam citam pārņemt vadības grožus un ļaut sevi – ego –  pārmalt. Tāpēc, jā, Soulcraft drīzāk ir darbības vārds šajā izpratnē.

GT: Tu savā grāmatā raksti, ka «ne visi ego pārdzīvo šo transplantāciju dvēselē». Ko darīt? Jālien no Kokona ārā atpakaļ uz Vēlīno Pusaudzību?

BP: Nē. Šajā procesā atpakļvirziena īsti nav. Tas, kas notiek, patiesībā ir iepriekšējo stadiju laikā nepabeigto lietu izgaismošana. Mums nav jāregresē, lai to izlabotu. Bet nepabeigtās lietas iepriekšējās stadijās ir obligāti jāpabeidz, lai tiktu tālāk. Kad es saku, ka ego var nepārdzīvot transplantāciju, ar to es domāju, ka cilvēks var nomirt. Fiziski. Senajās kultūrās ļoti bieži iniciējamie neizdzīvoja līdz procesa beigām. No tā mēs esam izdarījuši secinājumus, ka viņu metodes bija ne tikai efektīvākas, bet arī mežonīgākas un bīstamākas. Ja mēs šīs zināšanas kā metodi pielietotu tādā formā mūsdienās Animas institūta programmās, mēs būt iesūdzēti tiesā jau pirmajā darbības gadā un – bodīte slēgta. Mums jārīkojas atbildīgi, un mēs šīs metodes pielāgojam šodienas likumdošanai un cilvēka varēšanai. Tas, protams, mūsu darbu padara mazāk efektīvu nekā tad, ja mēs pielietotu pilno metožu spektru, kāds šeit ir iespējams.

GT: Tas man liek aizdomāties par īstas un patiesas ritualitātes un mitoloģijas trūkumu mūsdienās. Tas, cik viegli un ātri tiekam pie dažādām lietām un pieredzēm bez vajadzīgās piepūles, par ko savulaik bija jāatdod teju dzīvība, ir iznīcinājis kaut ko skaistu un īstu… Vai to ir iespējams atdzīvināt?

BP: Tas ir iespējams. Mēs tieši ar to strādājam, ka meklējam veidus, kā radīt jaunus rituālus un efektīvas ceremonijas. Bet ego nav spējīgs radīt patiesu mitoloģiju. Tā rodas no kolektīvās zemapziņas. Mitoloģiju un mītu izpausmes var mainīties, bet ne ego darbības rezultātā. Tas, ko mēs jau 40 gadus darām Animas institūtā, vairāk saistās ar senāko tradīciju pārtulkošanu mūsdienu cilvēkam viņa iniciācijas ceļā. Un to es vēlos uzsvērt īpaši – mēs neesam pārņēmuši, nozaguši vai piesavinājušies kādu no rituāliem, kas kalpojuši kā iniciācijas metodes senākajās kultūrās. Esam radījuši un turpinām radīt savu mūsdienu metodi un sistēmu dabā balstītam iniciācijas procesam, kas ietver elementus, kurus izmantojušas agrākās kultūras ne tikai tepat rietumos, bet visā pasaulē. Transa deja, darbs ar sapņiem un vīzijām – šie elementi ir sastopami viscaur seno kultūru iniciācijas procesos. Un es gribētu uzsvērt, ka mēs Animas institūtā esam radījuši tikai vienu versiju šim procesam. Tikai vienu. Un katra laikmeta un sabiedrības veseluma kultivēšanai vajadzīga vismaz viena šāda sistēma kā strukturējošs spēks. Mēs esam ilgi meklējuši to dziļo struktūru, kas veido un balsta lejupvērsto ceļojumu pie dvēseles dzīlēm un derētu cilvēkam jebkurā kultūrā arī nākotnē. Tas ir būtisks instruments manās un Animas gidu rokās, lai saprastu tos vadošos paternus un pavedienus, kas palīdz veicināt Dvēseles Iniciācijas ceļojumu. Kad tas ir paveikts, tikai tad varam sākt veidot savu sistēmu un iemiesot to darbībā.

GT: Paša atklāts un izveidots iniciācijas rituāls izklausās ļoti spēcīgi. Es par to domāju, kad manam dēlam palika septiņi gadi. Nolēmu viņam uzdāvināt nazi. Bet tad sākās iekšējas pretrunas – tas taču ir arhetipisks priekšmets, to tā vienkārši nevar uzdāvināt, tas tā vienkārši nedrīkst notikt. Līdzīgi mūsdienās ir arī ar citām vērtībām – izglītību, attiecībām, laulību, seksualitāti – tās pie mums nonāk tā vienkārši, bez papildus dziļuma dimensijas un tādējādi neiemanto patiesu vērtību un, tikpat ātri vai viegli kā nākušas, ātri arī pazūd, turpinot griezt bezvērtību laikmeta spirāli.

BP: Redzi, ja rituāls vai ceremonija tiek izpildīta no patiesa nodoma skatupunkta, tas rada paplašinātu realitāti ne tikai tam, kas tieši to piedzīvo un rada, bet arī tiem, kas to vēro. Tas būtībā ir izmainīts apziņas stāvoklis, kas ļauj piedzīvot esošo realitāti dziļāk, vērīgāk un pilnīgāk. Laba kāzu ceremonija dziļi iespaido ne tikai to pāri, kurš precas, bet arī klātesošos, radot paplašinātas realitātes lauku, vienotu universu, kurā šis notikums iemanto dziļāku un kopējāku nozīmi. Tas rada vienotības un veseluma līmeni starp būtnēm tādā izteiksmē, kas nebūtu iespējama, ja rituāls tiktu izpildīts sekli vai nevērīgi. Tavs dēls, kurš saņēma nazi septītajā dzimšanas dienā, nevis tikai kā dāvanu, bet kā ceremoniālu un rituālu žestu, dziļumos sapratīs, ka viņš nav saņēmis tikai asu priekšmetu. Vēl vairāk – viņš apjautīs, kas viņam to dāvāja, no kādas dzimtas viņš nācis, un galu galā, kas ir tas viņš, kurš šo nazi saņēma!

GT: Tava jaunākā grāmata ir pilna ne tikai ar bīstamības brīdinājumiem, bet arī praktiskām tehnikām, kuras varam izmantot sevis intrapsihiskajā strukturēšanā. Gribētu, lai tu izvērs vienu no tām, kas palīdz mums strādāt ar iekšējām pretrunām, kas nereti mūs plēš uz pusēm un ietekmē mentālos procesus kopumā, nosakot stadiju, kurā atrodamies. Mani tā ļoti uzrunāja un tu to esi nosaucis par «Mandorlu» jeb «Mandorlas tehniku».

BP: Jāuzsver, ka šī tehnika būtu ieteicama cilvēkiem, kas jau sasnieguši Kokona fāzi. Es nerekomendēju šo metodi cilvēkiem, kas vēl ir savā Pusaudzības jeb Oāzes fāzē. Šī metode sniedz iespēju labprātīgi destabilizēt savu ego. Primāri tas ir nepieciešams, lai sekmīgi noritētu Dvēseles Iniciācijas otrais solis, kur mēs sabrucinām savu līdzšinējo identitāti. Bet metodi var pielietot arī citiem mērķiem. «Mandorla» nozīmē «mandele» itāļu valodā. Tā ir forma, kas izveidojas, ja zīmējam divus apļus, kuri daļēji pārklājās. Un tehnika darbojas šādi: mēs aicinām cilvēku atpazīt sevī kādu pretrunu, kādu opozīciju, un nosaukt to vārdā. Piemēram – prieks attiecībā pret konstantu tiekšanos uz mērķi. Ar to pasakot, ka vienā pusē ir pārliecība, ka dzīvē ir jātiecas uz mērķi un tā sasniegšana ir galvenais uzdevums, kurpretī otrā pusē ir novietota pārliecība, ka dzīvē būtiskākais ir prieks un priecāšanās, nevis dzelžaina tiekšanās uz nosprausto mērķi. Abas šīs pārliecības darbojas viena un tā paša cilvēka psihē, radot spiedienu. Šāda pretruna var nebūt saistoša visiem, bet es pazīstu cilvēkus, kuri tiešām šo redz diezgan melnbalti.

Jūs drīkstat šajā matricā ievietot jums vēlamāko pretrunu. Lai praktizētu Mandorlas tehniku, vislabāk būtu doties ārā, kādā plašākā vietā, piemēram, jūras liedagā, kur jāuzzīmē šie divi apļi, kuru riņķa līnijas daļēji pārklājoties rada mandeles figūru. Apļiem jābūt diezgan lieliem – divu metru diametrā, tā, lai, nonākot otrā aplī, būtu jāsper plats solis. Un tad, nostājoties viena apļa centrā, aizstāviet vienu pretrunas pusi – cik svarīgi ir tiekties uz mērķi dzīvē – nekādas tur priecāšanās! Tad speriet soli otra apļa centrā un aizstāviet pozīciju, ka dzīvē galvenais ir prieks, bet dzelžaina tiekšanās uz mērķi ir dzīves izniekošana. Runājiet skaļi, izteiksmīgi, pārliecinoši no katras pozīcijas. Argumentējiet ar putām uz lūpām. Žestikulējiet! Dariet to ar pieaugošu intensitāti no katra skatupunkta. Mērķis nav panākt izlīgumu vai kompromisu. Mērķis ir pilnībā samulsināt un destabilizēt ego. Vai jūs to gribētu darīt savā Pusaudzībā, tiecoties un ilgojoties pēc sociālas piederības? Ļoti slikta doma! Bet ja esat uzsācis lejupvērsto nokāpšanu savās dvēseles dzīlēs, tad šis ir labs veids, kā likt ego piedzīvot savu sabrukumu. Tas rada izmaiņas psihē, mainās ego gravitācijas centrs. Tas pārvietojas un ir gatavāks ieņemt jaunu formu, kas ir nepieciešama, lai pēc tam no Kokona nonāktu Pieaugušā fāzē.

GT: Šo metodi esat radījuši un attīstījuši Animas institūtā. Kā tas notiek? Kā notiek metožu un paņēmienu attīstīšana? Vai tas ir laboratorisks process?

BP: Parasti tie ir pāris gidi, kas pēc darba intensīvajās programmās apspriež ilgākā laikā sakrājušos novērojumus. Citreiz gids viens pats izprocesē un izkristalizē kādu paternu kopumu uzvedībā un struktūrās, kuru pēc tam var metodizēt. Intrapsihisko pretrunu ideja nav mūsējā, to primāri atklāja un ar to strādāja leģendārais šveiciešu zinātnieks un psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs (1875-1961), kura darbs un atklājumi joprojām dod iespēju mūsu gidiem šīs struktūras atpazīt sevī un pēc tam arī cilvēkos, kas piedalās programmās.

Pētot un analizējot šos novērojumus, joprojām ieklausāmies Jungā un viņa idejās par cilvēka iekšējo opozīciju un, jo īpaši, par virspusēji neredzamo vērtību, ko sevī slēpj pretrunu spiediens darbā ar ego. Animas institūta darbs primāri notiek savvaļā. Mēs pie tā pieturamies, cik vien iespējams, jo, ieaicinot cilvēku šādā vidē, mēs paveram plašākas iespējas izstrādāt unikālu prakšu un paņēmienu kopumu, kas top par individualizētu instrumentu paketi cilvēka dvēseles iniciācijas ceļojumā. Tāpēc arī mūsu programmās grupas ir relatīvi mazas, lai būtu pēc iespējas plašāka individuālā telpa. Mums ir diezgan daudz gidu. Kopā ilgā un intensīvā laika posmā sanāk ļoti daudz pieredžu. Pēc tam šīs pieredzes apspriežot, sanāk nevis laboratoriski smagnēja šķēpu laušana, bet jau izkristalizējušos konceptu iemiesošana lielākā struktūrā. Piemēram, Mandorlas gadījumā esam bijuši svētīti ar ļoti daudzām pieredzēm, kurās, ļaujot cilvēkam piedzīvot šo iekšējo pretrunu eskalāciju, esam saredzējuši arī fizisku bīstamību, kad prakse ir jāpārtrauc, jo tā kļūst bīstama un pārāk neganta. Tas nozīmē, ka mēs apzināmies: ir zināmi limiti un papildus elementi, kas noteikti jāiekļauj. Sāk veidoties noteikta tipoloģija. Mēs sākam atpazīt ne tikai vēlamos aspektus, bet izpētām arī nevēlamās un bīstamās zonas, kas ir ļoti būtiski dažādiem cilvēkiem dažādās stadijās.

GT: Es atkal sadzirdu šo brīdinošo Plotkina balsi, kas daudzkārt izskan jaunajā grāmatā! Bet kas tad ir pats sliktākais, ja, piemēram, Mandorlas praksi ņem un sāk praktizēt Agrīnās Pusaudzības fāzē esošs cilvēks?

BP: Nāve.

GT: Un viss?! Tā ir galējā atbilde?

BP: Jā. Tas, iespējams, daudziem cilvēkiem šķiet kā ļaunākais iznākums. Šī nāve nozīmētu to, ka tie būtu cilvēki, kas nekad nenokļūtu tur, kur viņi spētu atrast sevī lielo unikālo vērtību, kuru, atgriežoties no Dvēseles Iniciācijas ceļojuma, dāvināt pasaulei. Tie būtu cilvēki, kuri būtu mēģinājuši, nonākuši tuvu, bet beigās netikuši līdz galam. Ļoti daudzi pat netiek ne tuvumā.

GT: Tāpēc Tavā grāmatā tās brīdinājuma zīmes ir izliktas tik neuzbāzīgā, bet vienlaikus pamatīgā veidā, ka tās nevar nepamanīt un neņemt vērā.

BP: Tieši tā. Un mans mērķis nav tā kā sevi attaisnot, lai izvairītos no tiesvedības par bīstamu metožu izplatīšanu (iesmejas), bet gan par to, lai ikviens, lasot un iepazīstot šī ceļa īpatnības, ļoti iztālēm saprastu savu vietu tajā un nesabojātu savu pieredzi nevajadzīgi un neatgriezeniski. Es to saku tāpēc, ka – OK, tas izklausīsies nedaudz triviāli, bet mēs Animas institūtā esam dumpinieki un paši tā kā nedaudz uzprasāmies uz nepatikšanām, jo tas, ko patiesībā darām, ļauj cilvēkiem pašiem sev radīt pareizās problēmas, lai notiktu izaugsme. Bet mēs noteikti negribam, lai cilvēkam rastosnepareizās problēmas.

GT: Runājot par dumpiniekiem un pareizajām problēmām, es nevaru Tavas jaunākās grāmatas kontekstā nepajautāt par jau pieminēto Jungu. Tur ir vairākas nodaļas, kurās esi izpētījis Junga dvēseles iniciācijas ceļu, kuru viņš savukārt ir sākotnēji aprakstījis savās Melnajās grāmatās un pēc tam ar papildus komentāriem leģendārajā Liber Novus jeb Sarkanajā grāmatā. Lasot Tavu grāmatu, jutos viena rokasspiediena attālumā no Junga! Tu esi iedevis alternatīvu kartējumu tam, kā mēs vispār varam raudzīties uz tik masīvām un enigmātiskām pieredzēm kā Junga nokāpšana savas dvēseles dzīlēs…

BP: Savā darbā dalos ar savu versiju, kā es izprotu procesus, kas ar Jungu notika izšķirošajā laikā no 1913. līdz 1916. gadam, kad viņš nodevās nesaudzīgai konfrontācijai ar savu zemapziņu. Daļa no šīs pieredzes ir iekļauta Sarkanajā grāmatā. Lasot to, sapratu, ka tur patiesībā ir aprakstīta viņa pirmā sastapšanās ar savas dvēseles kodolu. Kā jau daudzus, arī man Sarkanā grāmata šķita liela mīkla, līdz es uz tur aprakstītajām lietām paskatījos no Dvēseles Iniciācijasskatupunkta. Esmu izdalījis piecas fāzes, kā norit lejupvedošā nokāpšana pie savas dvēseles dzīlēm un tieši par to ir mana jaunākā grāmata. Sagatavošanās (psihospirituāla apziņas maiņa no esošās dzīves fāzes uz nākamo). Sabrukums (izšķiroša atvadīšanās no esošās sociālās identitātes). Nonākšana savas Dvēseles dzīļu kodolā (savas mitopoētiskās identitātes atklāšana). Ceturtā fāze ir Metamorfoze, kur esošais un izmocītais, sabrucinātais un pārmaiņām gatavais ego tiek piepildīts ar šo jauno identitāti. Un piektā fāze šajā ceļā ir Atgriešanās un jaunās identitātes Iemiesošana mūsu ikdienas sociālajā pasaulē. Lūk, Junga Sarkanajā grāmatā ir ļoti smalki un daudz aprakstīta tieši, manuprāt, Sagatavošanās fāze. Tur talkā nāk tēli no viņa zemapziņas, katrs rīkojās savā veidā, lai viņu pašu sagatavotu dvēseles iniciācijas ceļam. Viņa pieraksti atklāj arī detalizētu Sabrukuma fāzi. Un būtībā tur atklājas, kā tēli no viņa paša zemapziņas palīdz viņam kultivēt savas vājākās intrapsihiskās fasetes, lai viņš varētu doties lejup. 

Redzi, te svarīgi saprast – to nedara viņš, bet tas tiek darīts ar viņu. Tur ir aizmetņi tam, ko es agrāk teicu par to būtisko mirkli, kad cilvēks var pats sevi no iekšienes dziedēt. Un gandrīz pašās Sarkanās grāmatas beigās, manuprāt, ir aprakstīta trešā fāze – Junga sastapšanās ar savas dvēseles dzīļu kodolu.

Metamorfoze un Iemiesošana nāk vēlāk – pēc Sarkanās grāmatas Junga dzīvē. Tiem, kas par Sarkano grāmatu nekad neko nav dzirdējuši, jāpaskaidro, ka mūsdienu psihoanalīzes tēvs Jungs rakstīja dienasgrāmatas par savām konfrontācijām ar zemapziņu. Tās sauc par Melnajām grāmatām, jo tās bija burtnīcas ar melniem vākiem. Tās, starp citu, šobrīd ir izdotas. Melnajās grāmatās ir aprakstīta tikai pieredžu notikumu secība, kuras viņš piedzīvoja savās mājās Šveicē ar aktīvās iztēles palīdzību. Bet Sarkanā grāmata ir pavisam kas cits. Pēc 1916. gada, kad šīs dziļās imersijas bija galā, Jungs sāka vērienīgu pašanalīzi savām pieredzēm. Rakstīja komentārus, atgriezās pie pieredzētā. Un to viņš darīja īpašā veidā. Viņš iegādājās lielu sarkanos ādas vākos iesietu folio, kurā veidoja jaunu pieraksta veidu savai pieredzei – viduslaiku zīmējumus, kaligrāfiju, utt. Tas prasīja nākamos aptuveni 15 gadus. Pats Jungs uzskata, ka tieši šī pieredze, kas notika viņa Dvēseles Iniciācijas ceļojumā, ir pamats visam viņa psihoanalīzes mūža darbam pēc tam. Ja jūs izlasīsiet Melnās gāmatas, Sarkano grāmatu un tad manu grāmatu The Journey Of Soul Initiation, tad, visticamāk, piekritīsiet, ka Junga Sarkanajā grāmatā ir aprakstītas tieši pirmās trīs fāzes Dvēseles Iniciācijas ceļā. Un zīmīgi, ka savulaik biogrāfijā un memuāros viņš atļāva publicēt tikai trešo fāzi jeb savas dvēseles dzīļu kodola sastapšanu, ko sauc – Septiņas Svētrunas Mirušajiem.

Tas ir zīmīgi tāpēc, ka Jungs savas dzīves laikā Sarkano grāmatu negribēja publicēt. To negribēja viņa ģimene arī pēc viņa nāves. Tomēr 2009. gadā tas notika, un mēs visi, it īpaši paši jungisti, atskārta, ka ilgu laiku vispār par Jungu neko daudz neesam zinājuši! Tā ir tik mistiska pieredze, ar kuru Jungs negribēja dalīties publiski, jo pastāvēja risks, ka tā laika spēja uztvert tik masīvu mistērijas pieredzi nebūs nedz adekvāta, nedz receptīva. Viņš riskēja tikt izsmiets un deklasēts. Kā lai viņš paskaidro 20. gadsimta prātam, ka viņa darbistabā ieradās horda ar mirušajiem un apgaismoja Jungu par to, kas ir zemapziņa, dievs, dvēsele, utt.? Bet tā bija izšķirošā fāze, kas radīja pavērsienu Junga dzīvē un identitātē – no sociāli veiksmīgā zinātnes cilvēka uz mitopoētisko zemapziņas tulku cilvēcei. Tā viņš saprata savu slēptāko vērtību kā dāvanu pasaulei. Un to es ļoti detalizēti esmu aprakstījis arī savā grāmatā.

GT: Bet Jungs nebija mežonīgā savvaļā. Viņam nebija gidu. Viņš šo visu piedzīvoja mājās pie galda savā kabinetā, kamēr viņa ģimene ēda vakariņas!

BP: Viņš arī turpināja dienas laikā pieņemt pacientus. Un vakarā atgriezās savā zemapziņā. Brīvprātīgi.

GT: Lūk, te var sajukt prātā!

BP: Jungam piemita izteikti jaudīgs gribasspēks. Viņš gan pielietoja, gan radīja metodes, lai procesa laikā noturētu sevi saprāta robežās. Viņam tiešām nebija ārēju gidu. Viņš nesaprata, kas īsti notiek, ja mēra ar ikdienišķo olekti. Bet viņam bija iekšējie pavadoņi. Veselas gidu sistēmas! Pravietis Elija, Salome, Filemons, Ka… Jungs tiešām šajā procesā nedevās savvaļā Animas institūta izpratnē. Viņš lielu laiku pavadīja pie Cīrihes ezera un savā dārzā. Bet – Jungs kopš bērnības nekad nebija zaudējis saikni ar mežonīgo dabu, kā tas šobrīd noticis ar lielāko daļu rietumu civilizācijas. Junga etosā dzīvā un pašorganizējošā dzīvā pasaule visapkārt vienmēr bijusi noslēpumiem bagāta mistērija, nevis patērniecības objekts, kā to vērojam 20. gadsimtā un īpaši – 21. gadsimtā. To mēs izteikti redzam Animas institūtā, jo tikai 25% no visiem cilvēkiem, kas nonāk pie mums, ir gatavi Dvēseles Iniciācijas ceļojumam. Tie, kuri šim ceļojuma spēj sagatavoties ātrāk, parasti ir tie, kuru bērnība saistās ar savvaļā dēstītu mistēriju pieredzi. Viņi nekad nav pazaudējuši iztēles plašumu un somatisko dziļo saikni ar visu pārējo dzīvo pasauli. Bet labās ziņas ir tās, ka to var sevī pamodināt. 

GT: Vai bieži gadās, ka pie jums ierodas jungisti?

BP: Jā, mēs strādājam ar Junga psihoanalīzes speciālistiem. Ne ļoti daudz. Bet viņi nāk pie mums. Un mēs bieži dzirdam no viņiem, ka mēs tiešām darām pilnīgi ko citu, nekā viņi savos kabinetos. Esmu pārliecināts, ka Animas nenodarbojas ar Junga psihoanalīzi, un 98% jungistu nenodarbojas ar Dvēseles Iniciācijas ceļojumu. Interesanti, ka Jungs, pats piedzīvodams šo ceļojumu, pēc tam neradīja nevienu pēcteci vai pavadoni, kurš varētu vest citus šajā dziļajā imersijā. Iespējams, viņš nemaz nezināja, kā tas būtu izdarāms. Iespējams, tā bija piesardzība laikmetā, kad viss, kas nebija oficiāli zinātnisks, netika ņemts vērā. Jungs bija augstākās raudzes zinātnieks. Bet Jungs bija arī augstas raudzes mistiķis, gnostiķis un alķīmiķis. Un tieši šīs kvalitātes ļāva viņam piedzīvot un izdzīvot procesu, kas nav lemts lielākajai daļai cilvēces. Savā ziņā Jungs ir pravietiska figūra. Es nepazīstu daudz cilvēku, kuram būtu tik jaudīgi attīstīta dziļās iztēles fasete kā Jungam. Tā fenomenālā spēja brīvprātīgi piekļūt savas esības dziļākajiem saturiem un vēl apstrādāt tos! Tāda spēja nepiemīt daudziem. Turklāt Jungs lietoja 2-3 metodes, lai spētu šos saturus apstrādāt – ekspresīvā māksla, darbs ar sapņiem un aktīvā iztēle. Mūsu rīcībā Animas institūtā ir aptuveni 40 šādu metožu. Bet Jungs tika galā ar 2-3. Tas daudz ko pasaka par Jungu. Tāpēc visi, kas mēģina veikt savu Dvēseles Iniciācijas ceļojumu, kā to darīja Jungs, cieš neveiksmi, jo tās metodes strādāja tieši viņam ļoti autentiskā un spontānā izteiksmē. Tāpēc mēs Animas institūtā strādājam ar cilvēkiem tā, lai viņi no plašā klāsta atrod sev piemērotākos instrumentus un veic savu sastapšanos ar dvēseles dzīļu kodolu vissekmīgākajā veidā.

GT: Pat ja neesat jungisti, es jūtu to nesaraujamo dvēseļu radniecību starp jums un Junga pasauli. Tā lielā uzticēšanās Nezināmajam…

BP: Es to sauktu par mīlas dēku ar Nezināmo. Animas gidi vienmēr, ja drīkst tā izteikties, aplido Nezināmo un seko tā atstātajām zīmēm un enigmātiskajām norādēm gan savvaļā, gan mūsos pašos, gan cilvēkos, ar kuriem strādājam. Mēs nekontrolējam mistēriju. Mēs tikai ieklausāmies, ko tā mums saka. Mēs necenšamies interpretēt sapņus. Drīzāk mēs atbalstām to kluso un nerimto darbu, ko tie spēj veikt no mūsu dzīlēm.

GT: Bil, milzīgs un sirsnīgs paldies tev par laiku, ko veltīji šai sarunai! Ceru, ka Tev izdosies atbraukt pie mums uz Latviju!

BP: Paldies! Dodu tev savu mežonīgo svētību un uz tikšanos!